Pelēcīgā jaukule patversmē dzīvo kopš divu nedēļu vecuma, kad pie mums nonāca kopā ar mammu un māsām, brāļiem. Visi pārējie jau katrs savās mājās, vien Demija iepalikusi un, iespējams, savu mūžu mūsmājās arī vadīs… Kaķenītei ir urīna nesaturēšana – visticamāk, iedzimta pataloģija, ko novērst pagaidām nav iespējams. Uz ultrasonogrāfiju mince devās gan mēnesi veca – “neko neredzam, lai paaugas”, skanēja dakteru teiktais, gan 6 mēnešus veca – “joprojām nekādu anomāliju orgānos neredzam”. Sterilizēja kaķenīti – nekas nemainās. Demija kārtīgi iet uz kastīti visas darīšanas kārtot, diemžēl, nodevīgās čuru piles tik un tā mēdz krist… Vienīgā iespēja mincei dzīvi vadīt ārpus patversmes sienām ir kādā lauku mājā, taču ne kā tikai peļu ķērājai pussabrukušā šķūnī. Demija alkst cilvēku uzmanības un iespējai būt saimnieku tuvumā viņai ir jānodrošina, taču diennakts lielāko laika daļu viņa varētu vadīt ārā, tostarp uzturoties, piemēram, kādā mūsdienīgā palīgtelpā, kurai nekaitētu dažas urīna piles ik dienu, bet ziemā tur būtu silti un omulīgi. Un saimniekiem jābūt tādiem, kas par minci rūpēsies, vajadzības gadījumā pie daktera vedīs, lolos un lutinās. Demija ir komunikabla, mīļa un vienlaikus arī pašpietiekama, sev pāri darīt neļaus un, ja viņai par kaut ko būs citāds viedoklis, nekā cilvēkam, likts to respektēt, viegli iekožot rokā vai pavicinoties ar ķepu. Vārdu sakot- mīļums ar raksturiņu.