Vilkveidīgās rudules Džesikas saimnieks nomira pirms pāris gadiem. Suns palika mātes aprūpē, taču sieviete pati viņu ārā neveda – reizi dienā ieradās dēla draugi, lai suni izstaidzinātu. Tad mūžībā devās arī Džesikas otrā saimniece, un sune tika nogādāta patversmē… Pirmo nedēļu mūsmājās Džesika uz mums tikai rūca, noraidot jebkādus tuvošanās mēģinājumus. Tagad, kad pagājuši jau vairāki mēneši, esam suni izpratuši un zinām, kādus saimniekus viņai meklējam. Piesakot Džesiku kā vilkveidīgu suni un apzinoties, ka bez ciltsrakstiem likums liedz viņu uzskatīt par šķirnei piederīgu, raksturojumā tomēr varam teikt: viņa ir tipisks Vācu aitu suns. Jūtams, ka savulaik Džesika ir skolota. Viņa ir enerģijas un dzīvesspara pārpilna, gatava strādāt (kā jau darba suns), spēlēties, mīļoties un nest bumbiņas. Adopcijai Džesika ir piemērota aktīviem cilvēkiem bez maziem bērniem, dzīvošanai iekštelpās – viņa ir ļoti kārtīga un tīrīga. Džesika nederēs kā pirmais suns, savukārt pieredzējuši saimnieki, kuri turpinās sunīti skolot un nodarbināt, tiks pie īsta “zelta gabaliņa”. Džesikai ļoti patiktu darboties meklēšanas mācībās un doties garās pastaigās, lai pēc tām saldi snaustu saimnieku tuvumā. Pirms vest mājās, mēs ieteiksim pāris reizes atbraukt un ar Džesiku sadraudzēties. Sunīte ir gudra un sirsnīga, taču ikdienā būs jāievēro disciplīna. Viņa nebūs draudzene katram pretimnācējam, kurš gribēs pamīļoties – savējos Džesika sargās. Ar citiem suņiem komunikāciju viņa neveido, taču, ja dosiet komandu, spēs paiet sugasbrāļiem garām bez emocijām. Atcerieties – tipisks “vācietis”, kura skološana ir saimnieku darbs visa suņa mūža garumā.