Lai arī patversme parasti ir vien pagaidu pieturas punkts pamesta, nevienam nevajadzīga dzīvnieka dzīves ceļā, divi ņaudoši iemītnieki patversmē ir kļuvuši par “saviem”. Paši mīlam, rūpējamies, barojam, ārstējam un, ja arī uzrastos adoptētāji, kurus šie kaķi nesekmīgi gaidījuši gadiem, Magdas un Lāčplēša mājas ir patversme. Lēmums, ka dzīvnieki paliek patversmē, netiek piedāvāti adopcijai, pieņemts, jo viņu gadu skaits jau mērāms padsmitos un dzīvniekiem ir hroniskas veselības problēmas. Tiesa, ņaudētāji nesēro patversmes sienās – uzturēšanās šeit ir labākais, ko viņi pieredzējuši, jo neviena no divotnes dzīvēm pirms patversmes nav bijusi kaķa cienīga, turpretī patreiz pie vecīšu labklājības tiek īpaši piedomāts. Ogļmelnā Magda palikusi pavisam viena pēc saimnieku nāves. Magda patversmes vidē nespēj atvērt sirsniņu cilvēkam – pieskarties un nopaijāt viņu var, bet ne iekarot kaķes uzticību. Citādi ogļmelnā kaķenīte ir mierīga, citus kaķus dievinoša mince. Melnbaltais Lāčplēsis ir izbijis ielu kaķis. Savulaik it kā traumētais runcis tika atrasts Lāčplēša ielā un nogādāts patversmē, kur noskaidrojās – nevis traumēts, bet cilvēkiem ielu runcīša ziemas spelgonī palika žēl.