Tālajā 2016. gadā tolaik četrus gadus veco Džūliju uz patversmi atveda viņas īpašnieks – sirmgalvis, kurš vairs netika galā ar četrus gadus veco aktīvisti. Sunīte izrādījās nervoza: vienmēr staigājusi tikai īsā pavadiņā, par katru aušību fiziski ietekmēta. Džūlija patversmē “iesēdās”, sasniedzot seniora vecumu. Tiesa, viņas dzīvesprieks un aktivitāte ne par mata tiesu nav gājuši mazumā. Aizvadītajā vasarā kāda ģimene ieradās patversmē tieši ar vēlmi iepazīties ar Džūliju. Mēs laimes gaidās sastingām. Klausoties ģimenes atbildēs uz mūsu jautājumiem – kāpēc viņi noskatījuši tieši Džūliju, kāda pieredze ar suņiem, ka nebiedē viņas vecums, ka gatavi strādāt kopā ar kinologu – mēs reibām cerībā. Diemžēl kuplās ģimenes pulkā jau mita pāris suņu un citi mājdzīvnieki, kā jau lauku saimniecībā. Džūlija, gadiem ritot un ikdienu vadot piesātinātā sugasbrāļu vidē, citus rējējus atsakās pieņemt. Nevienu pašu. Ne lielu, ne mazu, ne jaunu, ne vecu. Tā mājas piedāvājums Džūlijai atcēlās…Par laimi, ģimene no mūsmājām aizveda citu sunīti – Dačuku, kura socializācijas iztrūkuma dēļ patversmē varētu “iesēsties” arī uz daudziem gariem gadiem, bet tagad saimnieki rējējiņu pārvērtuši burvīgā sunī. Ja godīgi, mēs neceram Džūliju vairs iekārtot – viņai ik dienu jālieto zāles pret urīna nesaturēšanu, izoperēti arī pāris jaunveidojumi. Tiesa, brīnumi mēdz notikt…Ja melnbaltā, nu jau ar sirmumu kažokā, sunīte iekrīt kādā sirdī, brauciet pie viņas ciemos! Džūlija par to tikai priecāsies! Ja vēlaties mums palīdzēt Džūliju “Labajās mājās” aprūpēt, būsim pateicīgi gan par kvalitatīvu barību, kas domāta senioriem, gan par finansiālu atbalstu sunītes medikamentiem – mēnesī vidēji ap 40-50 Eur.