Svītrainā mince pērnvasar kopā ar kaķēniem it kā bija pieklīdusi kādās mājās Aizkraukles pusē. Sākotnējā vienošanās bija skaidra: kaķēnus uzņemsim patversmē, bet māmiņu pēc sterilizācijas cilvēki vedīs atpakaļ. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas… Tiklīdz visa ģimenīte bija nodota patversmē, “jaukie” atvedēji pēc stundas atzvanīja ar vārdiem: “Kaut špricējiet nost, bet atpakaļ mēs viņu neņemsim!” Tā Tunce palika mūsmājās. Sākumā viņa bija gana pūcīga un šerpa – tipiska, mežonīga lauku kaķe, kura no cilvēka vairījās. Paldies mūsu brīvprātīgajiem, kuri nepagurstoši sēdēja pie būra, līdz soli pa solim atplaucēja kaķenes paļāvību. Lai arī Tunce joprojām nav pati drosmīgākā un sabiedriskākā mince patversmē, mēs zinām – viņa var kļūt par kādas ģimenes mīluli. Jārēķinās, ka pēc pārvešanas uz mājām viņa sākumā var atkal ierauties sevī, taču, adaptācijas periodam pārejot, Tunce atvērsies. Adopcijai viņa piemērota ģimenē bez maziem bērniem un cilvēkiem ar pieredzi kaķu aprūpē. Kāpēc vārdā Tunce? Kad mince apslima, viņai bija jādod zāles, taču tobrīd šerpajai mincei iebarot tableti ik dienu izvērtās par “neiespējamo misiju”. Meklējām konservus, kuros rūgto zālīti iemānīt, līdz atklājām noslēpumu – viss, kā sastāvā ir tuncis, pazūd zibenīgi, pat ja iekšā ir tablete. Tā nu mince tika pie sava vārda – Tunce. 🐟