Adopter Irbis
Mand · Ung · 1 år
4. august: Gretstar Irbis, en amerikansk staffordshireterrier, fyldte et år. Som det fremgår af registreringen, har fire personer været involveret i hundens skæbne mellem fødselstidspunktet og årsdagen. Vi var i begyndelsen forsigtige. Men efter at have lært Irbis at kende, kunne vi ikke forstå, hvor aggressionen kom fra. Han var dygtig til grundlæggende kommandoer. Ja, hormoner rasede, han var klar til at "tage over" alt, der bevægede sig og ikke bevægede sig, og efter at have modtaget afvisning, kunne han blive mere sur, hvilket ikke-eksperter kunne forveksle med aggression. Men dette problem løses hurtigt med kastration. Vi havde formået at finde et hjem til Irbis - vi håbede meget, at det var det rigtige. Vi insisterede på, at en hundetræner blev involveret, mens hunden stadig var i krisecentret, samt arbejde med en specialist umiddelbart efter adoption. Alt blev observeret. Desværre viste euforien, at hunden var meget bedre end krisecentret, og hundetræneren advarede, at det viste sig at være stærkere end forsigtighed. Ved at slappe for hurtigt op blev der begået en fejl, resultatet af hvilket var hundens tilbagevenden til krisecentret. Er Irbis stadig aggressiv? Som alle repræsentanter for denne race har han zooaggression mod andre dyr i sine gener (heldigvis oplever vi det ikke fuldt ud i krisecentret). Men når du går med ham, skal du altid huske dette og forudse kritiske situationer flere skridt fremad. Og et obligatorisk krav er en hunde skole - at lære at kontrollere denne aggression, så den ikke vender sig mod ejeren, samt socialisering med andre dyr. I en hjemmemiljø, hvor kommunikation kun er med deres egne mennesker, er Irbis en juvel - det kan ses, at de første eller længste ejere har arbejdet med hunden og lært den. Du kan se Irbis i videoformat ved at klikke på ikonet for det sociale netværk under billedet!
Læs original (lv)
4. augustā Amerikāņu Stafordšīras terjeram Gretstar Irbis palika gads. Kā redzams no reģistra, starp piedzimšanas brīdi un gada jubileju pār suņa likteni noteicēji ir bijuši jau četri cilvēki. Sākumā bijām piesardzīgi. Taču, iepazīstot Irbi, neizpratām: kur agresija? Pamatkomandas zinošs jaunulis. Jā, hormoni trakoja, viņš bija gatavs “ņemt priekšā” visu, kas kust un nekust, un, saņemot atraidījumu, varēja kļūt nīgrāks, ko nezinātāji tad varēja noturēja par agresiju. Bet šī problēma gana ātri risinās ar kastrāciju. Bijām paguvuši Irbim jau atrast mājas — ļoti cerējām, ka īstās un vienīgās. Uzstājām, ka kinologs jāiesaista, sunim vēl patversmē esot, kā arī uzreiz pēc adopcijas jāstrādā kopā ar speciālistu. Viss tika ievērots. Diemžēl eiforija, ka suns ir daudz labāks, nekā patversme un kinologs brīdināja, izrādījās spēcīgāka par piesardzību. Pārāk ātri atslābstot, tika pieļauta kļūda, kuras rezultāts — suņa atgriešanās patversmē. Vai Irbis tomēr ir agresīvs? Sunim, kā visiem šīs šķirnes pārstāvjiem, gēnos ierakstīta zooagresija pret citiem dzīvniekiem (par laimi, patversmē to pilnībā neizjūtam). Taču, esot mājās un ejot ar viņu pastaigās, par to vienmēr būs jāatceras, paredzot kritiskas situācijas vairākus soļus uz priekšu. Un obligāta prasība ir suņu skola — iemācoties šo agresiju kontrolēt, lai tā nepavēršas pret saimnieku, kā arī socializācija citu dzīvnieku ielokā. Mājas vidē, kur komunikācija ir tikai ar saviem cilvēkiem, Irbis esot zelta gabaliņš — ir redzams, ka pirmie jeb visilgākie īpašnieki ar suni tomēr ir strādājuši un viņu mācījuši. Skatīt Irbi videoformātā var, uzklikšķinot uz pievienotās sociālo tīklu ikonas zem foto!
Listet sidste uge
