Adoptar a Irbis
Macho · Joven · 1 año
August 4th: Gretstar Irbis, an American Staffordshire Terrier, turned one year old. As shown in the register, four people have been involved in the dog's fate between the time of birth and the anniversary. Initially, we were cautious. However, after getting to know Irbis, we couldn't understand where the aggressiveness was coming from. He was knowledgeable in basic commands. Yes, hormones were raging, he was ready to "take over" everything that moved and didn't move, and, receiving rejection, he could become grumpiere, which non-experts could mistake for aggressiveness. But this problem resolves quickly with castration. We had managed to find a home for Irbis - we very much hoped it was the right one. We insisted that a dog trainer be involved while the dog was still in the shelter, as well as work with a specialist immeediately after adoption. Everything was observed. Unfortunately, the euphoria that the dog was much better than the shelter and the dog trainer warned, proved to be stronger than caution. By relaxing too quickly, a mistake was made, the result of which was the dog's return to the shelter. Is Irbis still aggressive? Like all representatives of this breed, he has zooaggression against other animals in his genes (fortunately, we don't fully experience it in the shelter). However, when walking him, you always have to remember this, anticipating critical situations several steps ahesaad. And a mandatory requirement is a dog school - learning to control this aggression so that it doesn't turn against the owner, as well as socialization with other animals. En un entorno doméstico donde la comunicación es solo con sus propias personas, Irbis es un tesoro - se puede ver que los primeros o dueños más largos han trabajado con el perro y le han enseñado. Puedes ver a Irbis en formato de video haciendo clic en el icono de red social debajo de la foto!
Leer original (lv)
4. augustā Amerikāņu Stafordšīras terjeram Gretstar Irbis palika gads. Kā redzams no reģistra, starp piedzimšanas brīdi un gada jubileju pār suņa likteni noteicēji ir bijuši jau četri cilvēki. Sākumā bijām piesardzīgi. Taču, iepazīstot Irbi, neizpratām: kur agresija? Pamatkomandas zinošs jaunulis. Jā, hormoni trakoja, viņš bija gatavs “ņemt priekšā” visu, kas kust un nekust, un, saņemot atraidījumu, varēja kļūt nīgrāks, ko nezinātāji tad varēja noturēja par agresiju. Bet šī problēma gana ātri risinās ar kastrāciju. Bijām paguvuši Irbim jau atrast mājas — ļoti cerējām, ka īstās un vienīgās. Uzstājām, ka kinologs jāiesaista, sunim vēl patversmē esot, kā arī uzreiz pēc adopcijas jāstrādā kopā ar speciālistu. Viss tika ievērots. Diemžēl eiforija, ka suns ir daudz labāks, nekā patversme un kinologs brīdināja, izrādījās spēcīgāka par piesardzību. Pārāk ātri atslābstot, tika pieļauta kļūda, kuras rezultāts — suņa atgriešanās patversmē. Vai Irbis tomēr ir agresīvs? Sunim, kā visiem šīs šķirnes pārstāvjiem, gēnos ierakstīta zooagresija pret citiem dzīvniekiem (par laimi, patversmē to pilnībā neizjūtam). Taču, esot mājās un ejot ar viņu pastaigās, par to vienmēr būs jāatceras, paredzot kritiskas situācijas vairākus soļus uz priekšu. Un obligāta prasība ir suņu skola — iemācoties šo agresiju kontrolēt, lai tā nepavēršas pret saimnieku, kā arī socializācija citu dzīvnieku ielokā. Mājas vidē, kur komunikācija ir tikai ar saviem cilvēkiem, Irbis esot zelta gabaliņš — ir redzams, ka pirmie jeb visilgākie īpašnieki ar suni tomēr ir strādājuši un viņu mācījuši. Skatīt Irbi videoformātā var, uzklikšķinot uz pievienotās sociālo tīklu ikonas zem foto!
Publicado la semana pasada
