Adopter Labradoropis
Labrador Retriever · Ukendt · Ældre · 16 år
Labradoropis, der havde været i familien i 16 år, endte på gaden en aften i mørket og kulden. Historien er hård: ejeren havde ladet sin kone og hunden være udenfor huset. Konen følte sig dårlig, og der blev kaldt til akut medicinsk hjælp. Før hun blev taget til hospitalet, klarede hun stadig at skrie til sin nabo, at hun overgav hunden, fordi der ikke var plads at bo mere. Så blev hunden liggende i kolden ved huset, indtil andre naboer røbede redningsfolkene... Dage og uger gik. Vi fandt ud af, at kvinden allerede var blevet udskrevet fra hospitalet, men hun var ikke kommet tilbage efter hunden. Ingen har selv bedt om at tale med hunden. Vi tænkte, at efter 16 år sammen ville ejeren nok komme tilbage for hunden, selvom der ikke var plads at bo. Vi vidste, at mens boligspørgsmålet skulle løses, ville vi tage sig af hunden. Det vigtigste var, at ejeren ikke forsvandt. Dog gjorde hun det. Og politiet bekræftede også det: i denne familie vil ingen have den 16-årige hund mere. Så den gamle hunds skæbne er at bruge sine gyldne år på døren. Kære frivillige hundeløbere! Vi ved, at I elsker action og levende, aktive gåture i skoven. Med de ældre hunde, der langsomt spiser små stykker, er det mere "surt". Men stadig ville vi være meget taknemmelige, hvis I kunne give et lille øjebliks tid til de ældre hunde på døren, efter I har løbet med de aktive hunde. Tag en kort tur rundt om døren, sæt jer hos dem, snak med dem, børst deres pels. Hvis I vidste, hvor taknemmelige de er for denne lille opmærksomhed! For disse ældre hunde er vi det sidste, der er tilbage i denne verden, og I...
Læs original (lv)
Labradoropis, kurš ģimenē nodzīvojis 16 gadus, kādu vakaru tumsā un salā nonāca uz ielas. Stāsts ir skarbs: znots esot izlicis sievasmāti kopā ar suni no mājām. Sievietei kļuva slikti, tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pirms vešanas uz slimnīcu sieviete kaimiņienei vēl paspēja uzsaukt, ka no suņa atsakās, jo vairs neesot, kur dzīvot. Tā suns palika guļam pie mājas aukstumā, līdz citi kaimiņi izsauca glābējus… Gāja dienas un nedēļas. Uzzinājām, ka sieviete no slimnīcas jau ir izrakstīta, taču pie suņa tā arī nav atnākusi. Neviens pat nav piezvanījis. Mēs bijām iedomājušies, ka pēc 16 gadiem kopā, pat ja vēl nebūs kur dzīvot, saimniece pie suņa atnāks. Mēs zinājām, ka kamēr atrisināsies jautājums ar dzīvesvietu, suņopi pieskatīsim un aprūpēsim. Galvenais, lai saimniece nepazūd. Tomēr viņa “pazuda”. Un arī policija mums apstiprināja: šajā ģimenē 16 gadus veco suni nevienam vairs nevajag. Tā nu opītim liktenis lēmis vecumdienas vadīt patversmē. Mīļie brīvprātīgie suņu staidzinātāji! Mēs zinām, ka jums patīk darbība un raitas, aktīvas pastaigas mežā. Ar opīšiem, kuri lēnītēm čunčina mazus gabaliņus, ir “garlaicīgāk”. Un tomēr mēs būtu ļoti pateicīgi, ja pēc izskriešanās ar aktīvajiem suņiem kādu brītiņu veltītu arī patversmes večukiem. Iziet mazu aplīti kaut pa patversmes teritoriju, piesaulītē ar viņiem pasēdēt, parunāt, paķemmēt kažociņu. Ja jūs zinātu, cik viņi ir pateicīgi par šo kripatiņu uzmanības! Šiem opīšiem šajā pasaulē esam palikuši tikai mēs un jūs…
Listet for 3 måneder siden
