Adopter Labradoropis
Labrador Retriever · Ukjent · Senior · 16 år
Labradoropis, som hadde levde i familien i 16 år, endte opp på gata en kveld i mørket og kulden. Historien er hard: eieren hadde lest sin kone og hund ut av huset. Kona følte seg dårlig og det ble kalt til akutt legehjelp. Før hun ble tatt til sykehuset, klarte kona likevel å skreie til nabo at hun ga opp hunden, fordi det ikke var noen plass å bo mer. Så hunden ble liggende i kulden ved huset, til andre naboer røste redderne... Dager og uker gikk. Vi fant ut at kona hadde blitt fraløst fra sykehuset, men hun hadde ikke kommet tilbake for hunden. Ingen har selv kalt. Vi trodde at etter 16 år sammen, selv om det ikke var plass å bo, ville eieren komme tilbake for hunden. Vi visste at mens boligspørsmålet skulle løses, skulle vi ta vare på hunden. Hovedsaken var at eieren ikke forsvant. Men hun gjorde det likevel. Og politiet bekreftet også det: i denne familien vil ingen ha den 16-årige hunden mer. Så den gamle hundens skikkelig er å bruke sine gullår i dyrehjemmet. Kære frivillige hundegjeng! Vi vet at dere liker spennende og livlige promenader i skogen. Med de eldre hundene som smaker små biter langsomt, er det mer "møtt". Men likevel ville vi være svært takknemlig hvis dere kunne gi litt tid til de eldre hundene i dyrehjemmet etter at dere har vært ute med de aktive hundene. Ta en kort promenade rundt dyrehjemmet, sit sammen med dem, snakke med dem, børste hundenes pels. Hvis dere visste hvor takknemlig de er for denne lille oppmerksomheten! For disse eldre hundene, i dette verden, er dere alt vi har igjen, og dere...
Les original (lv)
Labradoropis, kurš ģimenē nodzīvojis 16 gadus, kādu vakaru tumsā un salā nonāca uz ielas. Stāsts ir skarbs: znots esot izlicis sievasmāti kopā ar suni no mājām. Sievietei kļuva slikti, tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pirms vešanas uz slimnīcu sieviete kaimiņienei vēl paspēja uzsaukt, ka no suņa atsakās, jo vairs neesot, kur dzīvot. Tā suns palika guļam pie mājas aukstumā, līdz citi kaimiņi izsauca glābējus… Gāja dienas un nedēļas. Uzzinājām, ka sieviete no slimnīcas jau ir izrakstīta, taču pie suņa tā arī nav atnākusi. Neviens pat nav piezvanījis. Mēs bijām iedomājušies, ka pēc 16 gadiem kopā, pat ja vēl nebūs kur dzīvot, saimniece pie suņa atnāks. Mēs zinājām, ka kamēr atrisināsies jautājums ar dzīvesvietu, suņopi pieskatīsim un aprūpēsim. Galvenais, lai saimniece nepazūd. Tomēr viņa “pazuda”. Un arī policija mums apstiprināja: šajā ģimenē 16 gadus veco suni nevienam vairs nevajag. Tā nu opītim liktenis lēmis vecumdienas vadīt patversmē. Mīļie brīvprātīgie suņu staidzinātāji! Mēs zinām, ka jums patīk darbība un raitas, aktīvas pastaigas mežā. Ar opīšiem, kuri lēnītēm čunčina mazus gabaliņus, ir “garlaicīgāk”. Un tomēr mēs būtu ļoti pateicīgi, ja pēc izskriešanās ar aktīvajiem suņiem kādu brītiņu veltītu arī patversmes večukiem. Iziet mazu aplīti kaut pa patversmes teritoriju, piesaulītē ar viņiem pasēdēt, parunāt, paķemmēt kažociņu. Ja jūs zinātu, cik viņi ir pateicīgi par šo kripatiņu uzmanības! Šiem opīšiem šajā pasaulē esam palikuši tikai mēs un jūs…
Listet for 3 måneder siden
