Adoptar a Labradoropis
Labrador Retriever · Desconocido · Senior · 16 años
Labradoropis, quien había vivido en la familia durante 16 años, terminó en la calle una noche oscura y fría. La historia es dura: el dueño había dejado a su esposa y perro fuera de la casa. La mujer se sintió mal y se llamó ayuda médica de emergencia. Antes de ser llevada al hospital, la mujer aún logró gritarle a su vecino que estaba abandonando al perro, porque ya no había lugar para vivir. Así que el perro quedó tendido en la frialdad al lado de la casa, hasta que otros vecinos llamaron a los rescatistas... Pasaron días y semanas. Descubrimos que la mujer ya había sido dada de alta del hospital, pero no había regresado por el perro. Nadie siquiera llamó. Pensábamos que después de 16 años juntos, incluso si no había lugar para vivir, el dueño regresaría por el perro. Sabíamos que mientras se resolvía el problema de vivienda, nosotros cuidaríamos del perro. Lo más importante era que el dueño no desapareciera. Sin embargo, sí que "desapareció". Y la policía también lo confirmó: en esta familia, nadie quiere al perro de 16 años. Así que el destino del viejo perro es pasar sus años dorados en el refugio. Queridos voluntarios que dan paseos con los perros! Sabemos que les gusta la acción y paseos activos en el bosque. Con los perros viejos que mastican lentamente pequeños trozos, es más "aburrido". Pero aún así, estaríamos muy agradecidos si después de correr con los perros activos, pudieran dedicar un poco de tiempo a los perros mayores del refugio. Dénle un corto paseo alrededor de los terrenos del refugio, siéntense con ellos, hablenles, peinen su pelaje. Si supieran cuán agradecidos están por este pequeño gesto de atención! Para estos perros viejos, en este mundo, somos todo lo que queda, y ustedes...
Leer original (lv)
Labradoropis, kurš ģimenē nodzīvojis 16 gadus, kādu vakaru tumsā un salā nonāca uz ielas. Stāsts ir skarbs: znots esot izlicis sievasmāti kopā ar suni no mājām. Sievietei kļuva slikti, tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pirms vešanas uz slimnīcu sieviete kaimiņienei vēl paspēja uzsaukt, ka no suņa atsakās, jo vairs neesot, kur dzīvot. Tā suns palika guļam pie mājas aukstumā, līdz citi kaimiņi izsauca glābējus… Gāja dienas un nedēļas. Uzzinājām, ka sieviete no slimnīcas jau ir izrakstīta, taču pie suņa tā arī nav atnākusi. Neviens pat nav piezvanījis. Mēs bijām iedomājušies, ka pēc 16 gadiem kopā, pat ja vēl nebūs kur dzīvot, saimniece pie suņa atnāks. Mēs zinājām, ka kamēr atrisināsies jautājums ar dzīvesvietu, suņopi pieskatīsim un aprūpēsim. Galvenais, lai saimniece nepazūd. Tomēr viņa “pazuda”. Un arī policija mums apstiprināja: šajā ģimenē 16 gadus veco suni nevienam vairs nevajag. Tā nu opītim liktenis lēmis vecumdienas vadīt patversmē. Mīļie brīvprātīgie suņu staidzinātāji! Mēs zinām, ka jums patīk darbība un raitas, aktīvas pastaigas mežā. Ar opīšiem, kuri lēnītēm čunčina mazus gabaliņus, ir “garlaicīgāk”. Un tomēr mēs būtu ļoti pateicīgi, ja pēc izskriešanās ar aktīvajiem suņiem kādu brītiņu veltītu arī patversmes večukiem. Iziet mazu aplīti kaut pa patversmes teritoriju, piesaulītē ar viņiem pasēdēt, parunāt, paķemmēt kažociņu. Ja jūs zinātu, cik viņi ir pateicīgi par šo kripatiņu uzmanības! Šiem opīšiem šajā pasaulē esam palikuši tikai mēs un jūs…
Publicado hace 3 meses






